Ja Jūs lasāt šo atsauksmi, iespējams jūtat dziļas sāpes, varbūt tukšumu, varbūt izmisumu, jūtaties kā miglas apņemts-pazudis. Es par šo 2025.gadu neteikšu-šis bija mans gads. Jau pirmie divi gada mēneši izvērtās gana dramatiski, lai tā droši varētu apgalvot.
Es jutos pazudusi, "iesprūdusi" kaut kur pa vidu, starp pagātni un nākotni, taču nebiju te-tagadnē.
Vija man palīdzēja atmosties, saredzēt, saprast. Ar pielietotajām praksēm manī tika nomainītas dažādas pārliecības, programmas. Šķiet izklausās ļoti vienkārši, taču patiesībā, man kā procesa dalībniecei, sarežģīti nebija. Es ļāvos, es redzēju, es dzirdēju, es akceptēju.
Vija, tā teikt, palīdzēja "sakārtot pavasara garderobi". Tēlaini izsakoties Vija jautāja: "Kāpēc Tev ir šāda noplukusi, veca, stīva un pat neatbilstoša izmēra žakete?" Kāpēc man tā ir skapī? Laikam no mammas vai pat vecmāmiņas...mantota, atstāta, pieņemta. Ja tā padomā, es taču pati redzu, ka man to nepiedien nēsāt, tā pat nav manaizmēra, tā ir kožu saēsta un ļoti, ļoti smaga, bet arvien manā skapī. Aizņem vietu, turklāt, patiesībā, negribu atzīt, bet es to pat uzvelku..
Un tad Vija saka, ka varbūt man labāk patiktu gaiša, viegla, pavasarīga, skaista žakete? Un man nav argumentu, kāpēc neņemt jauno žaketi.
Un veco mēs izmetam ārā, tā pat nav nododama citam valkāšanā, jo ļoti piesūkusies ar vairāku paaudžu sviedriem un smagumu... Pati es to izmest nespēju, vajadzēja Viju, kura mani loģiskā ceļā, punktu pa punktam izveda līdz atklāsmei-PIETIEK!
Un ziniet, ar jauno žaketi plecos, jau pēc neilga laika šķita, ka migla ir nokritusi, ka vārti ir atvērušies, ka priekšā IR CEĻŠ.
Mīļš paldie Tev Vijolīt!